“Mīlestība tā kā zibens nāk -
Atnāk, balta uzliesmo un nosit.” /Imants Ziedonis/
Šoreiz par vērtībām, acu zibšņiem, salūzušiem cerību tiltiem un mūsu ikdienas taciņām...
Tas nevienam nebūs nekas sevišķs. Adventa laiks, teiksiet, pārdomas, bet tradicionāli tā arī ir. Mēs skrienam pārpildītos autobusos, šķērsojam ielas, neredzam cilvēku sejas un neizbrīnāmies pie ikdienas komunikācijas. Jā, jo aprobežojamies ar dažiem vārdiem, lai konstatētu lietas un fiksētu faktus. Satiksmes plūsmā iejūkot, kas aizvijas kā mazliet katatona čūska. Un pazūd ar pilnu vēderu, kā pēc laupījuma iegūšanas. Man asaras sāk tecēt, kad kārtējo reizi tavam redzes laukam paveras lielveikalu plaukti, no kuriem tu nezini ko gribi, lai apmierinātu savas vajadzības. Asaras, kas kaut kur dziļi tevī slēpj kalnu strautus, ne skaļus un mutuļojošus, bet svētsvinīgus, skaidrus un mierīgus. Kā tērcītes, kas lauž ceļus uz savstarpēju cieņu, iejūtību. Uz visām tām cilvēciskajām īpašībām, kas atdara un sasniedz mūsu sirdis nevis naudas makus.
Tu jau esi pakāpienu augstāk uz trepēm, kas ved uz ziedošajiem sirsnības dārziem, kur visdažādākās puķes priecē gan ar smaržu, gan ar izskatu. Pavisam ziemai neraksturīgi, bet tu stāvi pie durvīm, kas tiks atvērtas, lai basām kājām lutinātu sevi. Tu redzi likumsakarības, bet nevienu nenosodi, tu nevaino savās problēmās tikai sevi un nedusmojies uz ģimenes locekļiem. Neķeries pie ezotēriskas literatūras lasīšanas, kā pie pēdējā salmiņa. Tici tam, ka pār ielu skrienošs melns kaķis ir veiksmi nesošs, nevis nelaimju cēlonis.
Es gribētu izteikt novēlējumu, lai šajā laikā, mēs kā augstāk vadīts laicīgās zemes koris, katrs saņemtu šo Dieva doto mīlestības saitīti, ielaistu savās dzīsliņās mīlestības devu, inficētos ar zibšņa burvību. Un no trieciena mazliet piezemētos, apstātos un kā no elektrošoka, pārdzimtu būtnēs, kas izstaro gaismu, gudrību un mazliet vairāk nekā naivu ticību tam labajam, kas mūs sagaida, raisa cerības labai veselībai, labiem darbiem un sirsnīgai kopābūšanai.
